Sākums > Info > Ērgļu dzelzceļa veloekspedīcijas atskaite.

Ērgļu dzelzceļa veloekspedīcijas atskaite.

26. aprīlis, 2010 Komentēt Go to comments

Tā kā apstākļu sakritība mūs noveda līdz tam, ka plānotais izbraukums ar auto pa demontēto dzelzceļa līniju Rīga – Ērgļi izgāzās (jo braukt gribētāju bija vairāk, kā mašīnas un vietas tajās), nolēmām to darīt ar velosipēdiem, ja būs labs laiks. Galu galā, kas tad tur ko nenobraukt aptuveni 100km. Pirms nedēļas aplūkotās bijušās pārbrauktuves tuvāk Ērgļiem liecināja, ka uzbērums ir blīvi nobraukāts, gluds un braucams ar praktiski jebko.

Svētdienas rītā mēs (kopā 7 – Gatis, Līva, Edis, Ivars, Klāvs, Ukass un es) sapulcējāmies norunātajā vietā – Lubānas ielas Statoilā, un pēc nelielas kafijas un veloservisa pauzes sākām kustību Rīgas 2. preču stacijas virzienā. Jāpiebilst gan, ka man rīts sākās drusku agrāk, jo vēl bija jāuzspēj aizņemties busiņu ar kuru vēlāk Tjigra ir piekritusi mūs savākt no vietas, kur mēs beigsim mīt pedāļus; sākumā optimistiski tika uzskatīts, ka šī vieta būs Ērgļi. Izrādījās, ka no busiņa vēl ir jāizkrāmē pāris loksnes MDF, bet tie jau ir sīkumi.

Ceļa sākums ved gar iespaidīgajām siltumtrases trubām un privāto kapsētu, kas izskatās tā kā importa filmās – pļava ar dažiem kapakmeņiem. Īsi pēc tam nonākam šķietamā strupceļā tuvu dzelzceļa uzbērumam, kur tante, kas izskrien no būdiņas ar lepnu uzrakstu “Lāčplēša alus” sāk mums krieviski skaidrot, ka Ulbroka ir uz otru pusi un ka tur kur mēs braucam nekā nav. Uz jautājumu “a do Taļļina daļiko?” seko nekavēta atbilde “Taļļina tože na etot storonu”. Klausoties tantes izmisīgajās norādēs veicam īsu pārgājienu ar velosipēdiem caur krūmiem, šķērsojam grāvi piemērotā vietā un uz uzbēruma esam gan. Tas tiek nosvinēts uz visiem pa pusei iztukšojot Klāva līdzpaņemto 0,2l tilpuma “sīvo” un nedaudz papumpējot riepas.

Pa ceļam uz Acones staciju parādās arī pirmās grūtības – uzbērums vietām ir irdens un riteņi tajā grimst visai labi, bet pagaidām mūs tas neuztrauc. Acones stacija [vēl] nav izdemolēta un caur netīro logu izdodas saskatīt, ka  arī ne izlaupīta. Pie šīs stacijas atklājas arī, ka īstenībā šeit notiek amatieru fotoplenērs, jo 6 no 7 dalībniekiem ir paķēruši līdz kādu nebūt spoguļkameru.

Līdz šim sliedes vēl aizvien ir savā vietā un braucot gar tām var izmantot gluži labu taciņu, kas pazūd mežā vai dārziņos tikai īslaicīgi. Ceļā uz Sauriešu staciju braucēju rinda jau pamatīgi izretojusies, tālu sev priekšā redzu kādus 3, paskatoties pār plecu, konstatēju, ka pārredzamā attālumā neviena nav, nolemju sagaidīt. Pie pārbrauktuves Sauriešos nedaudz atpūšamies, kamēr Gatis braukā pa šoseju un pēc tam paziņo, ka labprāt savu velosipēdu sadauzītu ar lāpstu, tikai lāpstas neesot līdzi. Iemesls tādai vēlmei – ritenim ir pazudusi “brīvgaita” un pedāļi griežas arī tad kad varētu nemīties. Nepaiet ne 5 minūtes, kad problēma ir atrisināta, vainīga bija plastmasa, kas ir starp aizmugurējo zobratu kaseti un spieķiem.

Neilgi pēc pārbrauktuves sasniedzam arī Sauriešu staciju un tur pat netālu ir vēl viens interesants objekts.

Pēc šī objekta apskates pabraucot uz priekšu dažus simtus metru arī tiekam līdz vietai, kur sliedēm ir uzbērtas smiltis un aiz šīs simboliskās kapu kopiņas sliežu tālāk vairs nav.

No šejienes arī sākās mūsu lielie piedzīvojumi, kas izpaudās kā grūta cīņa ar sevi, velosipēdiem un smalkas frakcijas irdenu granti. Vietās, kur demontētas tikai sliedes un gulšņi vēl ir vietā, braukt ir grūti jo braukšanai derīga ir 40 cm plata josla vienā vai otrā uzbēruma pusē, uz kuras ik pēc neliela gabala mētājas kāds izrauts gulsnis, kur vai nu ritenis jāceļ pāri, vai jāmēģina apbraukt saglabājot vertikalitāti. Brīžiem tas neizdodas. Šādi posmi turpmākā ceļā mijas ar posmiem, kur demontēts ir viss, tai skaitā gulšņi, pa šīm vietām braukt ir nedaudz vieglāk, jo nav jāizvairās no baļķiem, bet ir papildus šķērslis – traktora atstātā skujiņa, tās nolīdzināšanas grūtības tiek pirmajam rindā, tam, kas brauc kā trešais un tiem kas aiz viņa jau savukārt ir ko pacīnieties ar priekšā braucošo atstāto špūri tajā pašā irdenajā grantī.

Nākamais ievērojamais objekts – tilts pār Mazo juglu pie Cekules. Arī šeit tiek organizēta atpūta un fotopulciņa nodarbības.

Dažsimts metrus pēc tilta šķērsojam arī pārbrauktuvi, kur nu jau bijušās sliedes šķērso Rīgas apvedceļš un uz kuras notika avārija, kas ir oficiālais iemesls nerentablās Ērgļu dzelzceļa līnijas slēgšanai. Nezin gan vai atrodas kāds, kurš šim iemeslam tic. Tūlīt pēc tam atrodama arī Cekules stacija, kura ir pilnībā izdemolēta, bet neskatoties uz to ēkā atrodamas ievērības cienīgas sienas segas. 🙂

Tur, kur kartē ir atzīmēts Jauncekules pieturas punkts, kā vienīgā liecība par to ir vilcienu saraksts pie koka un perons.

No šejienes sākam garāko un grūtāko brauciena etapu Jauncekule – Ķivuļi – Bajāri. Kad nobrauktas 2/3 no šī posma, nedaudz izklaidējamies ar dažāda izmēra akmeņu mešanu no Ķivuļurgas tilta. Gaisa temperatūra ir pietiekoši silta, un ienāk prātā arī doma par “peldēšanos” līdz ceļiem dziļajā Ķivuļurgā. Pašaudam akmeņus arī ar 3 cilvēku apkalpes kaķeni, lido tālu, aptuveni 100m, bet tomēr pa vecas augstsprieguma līnijas keramiskajiem izolatoriem tā arī trāpīt neizdodas.

Pie Bajāru pārbrauktuves līderu grupiņai sanāk pagaidīt atpalicējus. Šajā posmā jau novērojami vairāki “pārgājiena ar velosipēdiem” elementi, spēki ir diezgan patērēti un vietās, kur pamatne ir tik irdena, ka uzsākt braukt ir sarežģīti, riteņi tiek stumti. Pēc viena no mēģinājumiem uzsākt man kāju sarauj krampī un pēc tam stumjot riteni ar kāru aci skatos uz blakus esošo skrajo priežu mežu – braukšana pa to būtu daudz vieglāka, tikai slinkums šķērsot ne būt ne sauso grāvi, lai tajā tiktu. Turklāt ir iemesls censties, jo kartē ir uzzīmēts, ka no Bajāru pārbrauktuves līdz pat Kangaru stacijai dzelzceļam paralēli iet ceļš. Tas, ka puse no tā būs vēl smilšaināka par uzbērumu, gan nebija uzzīmēts :).

Sasnieguši Kangaru staciju, mēs atpūšamies ilgāk kā citās reizēs un arī ēdam savas sviestmaizes un uzpildam ūdens pudeles no tuvējā pumpja. Baigi smird pēc kūtsmēsliem, bet tas mūs neietekmē un pasēdēšana ievelkas vismaz uz kādām 30 minūtēm. Smaka gan ievirza sarunas “pie galda” tai atbilstošā tematikā.

Tur pat pie Kangaru stacijas atrodam arī pļavā uzstādītu Narvesen kiosku. Iegādāties gan neko nevar.

Pusdienojot palūrējām kartē un nospriedām, ka uzbēruma posmu līdz Remīnes stacijai varētu apbraukt pa ceļu, pie autoceļa P4 pārbrauktuves gan nolemjam vēl pamēģināt pabraukt pa uzbērumu, bet pēc 500m jau ir vēl viena pārbrauktuve, kuru arī izmantojam, lai nogrieztos uz grants ceļa, pa kuru aizripojam atpakaļ līdz tam pašam P4. Lieki piebilst, ka braukšana pa tam paredzētām vietām sokas daudz raitāk. Nogriežamies zemesceļā, kas ved uz Remīnes staciju un drīz vien to arī sasniedzam. Šeit arī ir jāpierakstās slēpnī “Sliežu nav”. Tā tur sēžot un gaidot līdz sīkie pagriezīs muguras lai var nolikt vietā slēpni, radās ideja, ka jābrauc tālāk pa uzbērumu, tā kā vairākums ideju atbalstīja tā arī tika darīts. Pēc 2 kilometriem grūtas braukšanas un stumšanas izmantojām taciņu, pa kuru glauni iespējams izkļūt uz grants ceļa, kas ved no Villasmuižas uz Sidgundu. Pa šo ceļu nokļūstam Augšciemā, kur arī kārtējā stacija.

Tagad nevienam idejas par uzbēruma izmantošanu braukšanai vairāk prātā nenāk, tāpēc turpinām braukt pa ceļu Sidgundas virzienā, kur pa ceļam ir vēl divi apskates objekti, Kārdes “stacija” un gājēju tilts pār Lielo Juglu. Tilta konstrukcijā no palu laikiem ieķēries milzīgs koks, kurš drīz vien ar pamatīgu blīkšķi iegāžas upē, atlika to tikai nedaudz pakustināt. Ar to mums nav gana un lielajam kokam seko vairāki viņa mazākie brāļi.

Pa ceļam uz Sidgundas staciju arī zvana Tjigra no Glāžšķūņa un jautā kur mūs savākt. Esam jau nolēmuši, ka galapunkts nebūs Ērgļi, un ka mums nav vēlēšanās mīties arī līdz Ķeipenei, un sarunājam tikties Suntažu stacijā. Sidgundas stacija ir pārtapusi par dzīvojamo māju, un tā kā starp peronu un staciju atrodas arī ceļš, tad vienīgā liecība par šīs ēkas nozīmi ir paplucis uzraksts.

Pēc šīs stacijas garastāvoklis ir jūtami pacilāts, jo, lai gan neviens to skaļi neizpauž, domājams, ka visi ir priecīgi apzināties, ka jānobrauc vairs tikai 7 km pa asfaltu līdz Suntažu stacijai, kur mūs gaida busiņš. To arī izdarām, īsi pirms stacijas vēl tomēr iegriežam apskatīt sapostīto Suntažu pareizticīgo baznīcu.

Galapunkts sasniegts. Pēc Suntažu stacijas apskates (daži to apskatīja arī no augšas) salādējam busā riteņus un ceram tikt pie vakariņām Suntažu krogā. Tas gan izrādās ciet, bet blakus ir veikals, kur var nopirkt siļķi, čipšus, vakardienas nocenotās bulkas un alu un gana jauki ar to visu pasēdēt pie slēgtā kroga āra galdiņa. No tikšanās vietas līdz galapunktam ar velo nobraucām 60,6km ar vidējo ātrumu ~13km/h (tas gan varētu atšķirties individuāli).

Vairāk bildes, kuras pieejamas publiskai apskatei rakstīšanas brīdī no manis, Ukasa un Gata un brauciena GPS pēdas. Aprakstā bez minētajiem autoriem vairumā izmantotas arī Edija bildes, pārējo fotopulciņa dalībnieku bildes līdz manīm vēl šobrīd nav atkļuvušas. Paldies par uzmanību.

Advertisements
  1. Andris
    26. aprīlis, 2010 plkst. 6:13 pēcpusdienā

    Un kā tas viss būtu pie auto stūres???

    • Pēteris
      26. aprīlis, 2010 plkst. 6:30 pēcpusdienā

      Posmos, kur špalas vēl nav novāktas vajag lielu džipu, pārējos pietiktu ar maziņu, bet kratīšanās garantēta visur.

  2. zais
    26. aprīlis, 2010 plkst. 6:59 pēcpusdienā

    Zaibis labi! (:

  3. 3. maijs, 2010 plkst. 11:47 priekšpusdienā

    te nu ir – 30-jos gados cēla dzelzceļu uz nekurieni. Laiks radīja nekurieni. Palika ēnas.

  4. andrisc
    4. jūnijs, 2010 plkst. 12:10 pēcpusdienā

    Runaajot par sho teemu, atradu shitaadu 🙂

    http://tv.delfi.lv/?showvid=KSw2qLgF

  5. Lai_veicas!
    10. Oktobris, 2010 plkst. 12:21 priekšpusdienā

    Man arī šoruden pavisam neplānoti, lai apbrauktu ceļa remontu, sanāca izbraukt pa veco dzelzsceļu. Izbrau posmu Ērgļi – Mazozoli. Bija nedzudz sliktāk kā pa vidēji sliktu zemesceļu, bet pasāts izturēja.

    Mans ieteikums – ja plānojat braukt pa šo posmu ar nedžipu, dariet to pirms ziemas, jo uzbērumu nogāzes tiek stipri izskalotas, braucamā daļa paliek aizvien šaurāka un bedraināka.

  1. No trackbacks yet.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s