Kā CDT gāja Autolistes Septiņjūdžu mežā

Ikgadējais Autolistes pasākums, šogad ar nosaukumu “eXpotīcija”, tika gaidīts ar nepacietību, gan tāpēc, ka ir pierasts tajā piedalīties, gan tāpēc, ka ik pa laikam satiekot tā organizatorus radās nojausma, ka šoreiz tiek gatavots kas īpaši interesants. Ieskaitot šo, CDT jau 7. reizi piedalās Autolistes pasākumos, nevienu neizlaižot, turklāt šī ir 6. reize, startējot ar nemainīgu sastāvu – Šulcs, Kollis, Līva un es (Pēteris).

Pirmais pārsteigums nāca nedēļu pirms pasākuma – informācija par to, ka notikumu vieta būs Rīgas rajons. Nebijis gadījums, ja neskaita Autolistes pašus pirmos pasākumus Mangaļsalā, kurus neesmu apmeklējis. Īsti nesapratām, kā uz šo pārsteigumu reaģēt, bet apdomājot plusus un mīnusus – plusu sanāca vairāk – rajons ir zināms un lai uz to nokļūtu, nav tālu jābrauc, līdz ar to mazāk degvielas nāksies sadedzināt. Šķietams mīnuss bija vēlēšanās attālināties no lielpilsētas, ko šis rajons nepiedāvā, bet pasākuma gaitā lielpilsētas tuvums tikpat kā netika izjusts.

Nākošais ievērojamais pavērsiens bija klases, kurā startēt, izvēle. Iepriekš tika nolemts startēt nevis 18 stundu “Elites” klasē, bet gan “Tautas” klasē, kur vizināties nāktos tikai 12 stundas. Izlasot pasākuma reglamentu mūsu domas mainījās, jo reglamentā bija aprakstīti daudz interesanti uzdevumi, kurus 12 stundās varētu vienkārši nepaspēt izpildīt. Vienbalsīgi tika nolemts braukt “Elitē” un ja kādam kaut kas tomēr nepatīk, tad viņš 12 stundas pēc starta var kāpt ārā.

No iepriekšējas sagatavošanās nekas pieminēšanas vērts nav, jo tehniskā bāze jau ir konstanta jau kuro reizi pēc kārtas, tikai šoreiz tika papildināta ar Līvas MacLaptopu, lai vieglāk operēt ar WAP sistēmu. Protams, pie gatavošanās ietilpa arī visu audio un video punktu un leģendu pārveidošana “normālformā”, cik vien tas iespējams. Videoleģendu izdevās uzzīmēt kartē un video orientēšanās kontrolpunktus noskatījies dažas reizes, šaubās par savu atmiņu piemetu neoficiālajai kartei līdzīgās shēmās.

Nedz man, nedz Līvai pagulēt pirms pasākuma tā arī neizdodas, jo ir vēl kaudze ar sīkumiem, kas ir jāizdara, kad tie ir izdarīti, pulkstenis rāda ap diviem naktī un gulēt vairs nav laika. Salejam benzīnu un zvanam modināt pārējo komandu, Gatis uzstāj, ka vēl esot jāpaguļ un jautā, kāpēc es viņu JAU modinot. Pārliecinājies pats savā pulkstenī, ka tiešām ir 2:20, tomēr piekrīt celties un ēst “brokastis”. Kollis, sazvanīts, izklausās jau gana modrs un ir gatavs nākt ārā, tāpēc arī tiek pirmais savākts, pēc tam visi reizē dodamies pie Gata ēst “brokastis”. Lai arī mašīna pilnā ekipējumā tiek atstāta pie stāvvietas sarga būdiņas, es tomēr esmu nemierīgs, un par cik “brokastis” jau paēdu pirms pāris stundām, eju to pieskatīt. Drīz nonāk arī biedri un atnes sev līdzi nezināmas izcelsmes ķēmu, kurš pielīmēts pie nelielas koka ripiņas un paziņo, ka tas šoreiz būšot CDT talismans. Līdz ar to rodas jautājums, kā mēs viņu sauksim? Tiek nolemts, ka tas ir Miš Ptyš radinieks. Tā arī sauksim.

Iepriekš ir nolemts, 3:30, kad publicē starta atrašanas uzdevumu, mums vajadzētu atrasties posmā no Rīgas apvedceļa līdz Sēnītei, lai varam operatīvi nokļūt visās iespējamajās vietās, kas atrodas ne tālāk, kā 50 km no Rīgas. Tā kā mums ir laiks un vajadzība nokalibrēt mašīnā esošo velo spido-odometru, tad to arī darām. Veicot vienkāršus aprēķinus Kollis man nosauc skaitli, kuru ievadu šajā ierīcē, braucam 6km lai veiktu pārbaudi – pieripojot pie attiecīgā stabiņa odometrs rāda 5,99km. Nolemjam, ka ar šādu precizitāti mums pietiks. Šajā momentā tiek publicēts arī starta uzdevums. Uzdevumu Kollis atrisina galvā ar 2. reizi, pēc tam kad Līva norāda uz papildus elementu uzdevumā, kurš jāņem vērā. Iznākums kaut kur pie Sēnītes. Žēl, ka neaizbraucām tur pirms uzdevuma publicēšanas un nesagādājām orgiem pārsteigumu 🙂 Sākumā pārbaudām stāvvietas, kuras pieejamas no Sēnītes apļa, arī to, kas pie Rāmkalniem, tur nevienu tiesnesi neatrodam, tāpēc braucam uz pēdējo variantu, kurš arī ir īstais. Esam ieradušies pirms 4:00, tāpēc startēt vēl nevaram, aprunājamies ar starta tiesnešiem Tjigru un Ervu, kuri gaida vēl otru tiesnešu ekipāžu. Sākam pirmo uzdevumu – skrūvējam nost mašīnai riteni, lai varētu atradīt to, tiklīdz kāds gribēs skatīties. Tikmēr ierodas arī tiesneši ar izdales materiāliem (enerģijas dzērieniem), pārbauda visus dokumentus un auto drošības aprīkojumu. Starp citu, liels prieks, ka no reglamenta ir izņemts punkts, ka ugunsdzēšamajam aparātam jābūt ar derīgu derīguma termiņu. Atrādam jau sen noskrūvēto riteni, ielādējam kontrolpunktu GPX failu (ārprātīgi ērti, ņemot vērā, ka citreiz punktu ievadei datorā ir veltīts līdz pat pusstundai) un esam gatavi startēt, vēl tikai jāpievelk skrūves.

Tā kā reģiona augšdaļā muzeju, kuri vēl stundām būs ciet, ir vairāk, sākam ar apakšdaļu, dodamies uz R6 audioorientēšanās kontrolpunktu, kuru pēc šausmīgas kvalitātes kartes biju iebakstījis aptuveni pa vidu uz Mazo Kangaru ceļa. Ne gluži tur, kur iebakstīts, bet nedaudz tālāk atradās gan. Tālāk mūsu ceļš ved cauri fantastiskajai rīta miglai ved uz papilduzdevumu Z4 – Tīģeri kokos nekāpj. Tā kā neviens no mums nekāds baigais tīģeris nav, vajadzīgais koks tiek atrasts un pa fikso uzkāpts. Tālāk seko vēl kāds dižpriedisks orientēšanās punkts un videoleģenda. Tās braukšana norisinās bez kļūdām, vienīgi ir manāmi lēna, jo koncentrējamies uz bilžu atrašanu, kā arī paralēli skatāmies video, jo neesmu pilnīgi drošs, ka kartē uzzīmētās līnijas ir pareizas.

Nonākuši pie R9 videoorientēšanās Kangaru Ezera informācijas plāksnes, mēs visi aizskrienam punktu meklēt, saprotu, ka zīmēt shēmu bija lieki, jo dabā visi biezie krūmi izskatās daudz saprotamāki, kā video. Tā kā ir paķerts līdzi arī video skatāmais MacLaptops, tad nekavējoties, tur pat pie punkta, tiek ievadīts arī autorizācijas kods.

Braucam tālāk, caur Suntažiem uz Sidgundas pilskalnu. Saule ir uzlekusi, bet migla vēl ir, pa ceļam vērojam fantastiskus rīta skatus.

Nonākot pie Sidgundas pilskalna, kurš dabā pareizāk būtu saucams par pils bedri, satiekam ekipāžu NPK, kas brauc no turienes prom. Pulkstenis ir tieši 6:00 no rīta, un Kollis uzgriež pilnā klapē LR1, kur tiek atskaņota Latvijas himna. Pie šī pavadījuma arī atrodu kontrolpunktu. Pie ūdeņiem esošajiem makšķerniekiem gan šādas skaļas patriotisma izpausmes nebūt nepatīk, viņi kaut ko tur saka, bet mēs nedzirdam.

Braucot tālāk pamanu, ka no auto aizmugures piekares nāk dīvaina, nepatīkama skaņa. Kad esmu jau kuro reizi par to ierunājies, skaņas sadzird vai sajūt arī pārējie. Kad esam izbraukuši vēl 3 leģendas un apmeklējuši dažus orientēšanās punktus skaņa ir palikusi pavisam uzkrītoša un draudīga. Tā kā stundas laikā troksnis ir manāmi progresējis, es neloloju vairs vispār nekādas cerības, ka varēsim distanci pabeigt, jo jābrauc vēl vairāk, kā 12 stundas. Braucam atpakaļ uz starta vietu, lai veiktu papilduzdevumu “Šaurā bezizeja”, bet esam nedaudz par ātru, tāpēc vispirms iegriežam Kārļzemniekos apmeklēt “Lamatas milzu Lempjiem”, kas izrādās ir viena no Velnalām, pie kuras ir būts jau agrāk, tāpēc ir zināms, ka pa meža pus ceļu – pus taku tur var piebraukt diezgan tuvu klāt. Uz punktiem aizejam ar Kolli divatā, GPS pieved pie abiem KP diezgan precīzi. Sākot braukt ārā no meža, skaņa, kas manuprāt nāk no reduktora vai kardāna ir tāda, ka man jau vairs nešķiet, ka no meža vispār izbrauksim, bet izbraucam.

Šaurās bezizejas uzdevumā, kur jāstumj organizatoru auto 25m turp un atpakaļ, uzstādām pagaidām labāko laiku, bet kā gan savādāk, ja jau esam to veikuši kā pirmie. Stumjot atpakaļ, mums nešķiet, ka vajag mašīnu pie finiša līnijas apstādināt saviem spēkiem un tā smuki aizripo pa lielo stāvlaukumu tālāk. Nedaudz aprunājamies ar Reini par mūsu graboņas problēmām, es viņam saku, ka Tjigras lāsts būs piepildījies, viņš savukārt mani mierina, ka ~60 grādus karsts reduktors NAV karsts reduktors.

Nolemjam par klaboņu vairs nerunāt un cenšamies arī nedomāt, un braucam Inčukalna leģendu, kurai pa vidu ir vēl daudz citu darbu, piemēram “Mākslinieku Dārzs”, kur mums neatsveramu palīdzību kārtējo reizi telefoniski sniedz Armands Znotiņš, kurš kā parasti tiek traucēts jebkurā diennakts laikā un CDT Koļļa personā viņu nostāda dažādu, parasti ar literatūru, bet ne tikai, saistītu, faktu priekšā, jo kā gan lai mēs zinām, kas tēloja Mirttanti “Limuzīnā”.

Armands mums neskaidros jautājumus atbild, nejautājot pēc variantiem un pēc tam mēs pavadām krietnu laiku skraidot gar kokiem un meklējot uzrakstiņus. Gandrīz visus arī atrodam. Kad jau ejam no dārzā ārā, klāt ir arī Vatevā team, un daži no mūsu ekipāžas gandrīz sajauc mašīnas, kurās jākāpj.

Nedaudz tālāk uz šīs leģendas es pieprasu lai mani izsēdina, jo tepat ir Vangažu skolas muzejs. Man izdodas ne tikai atrast muzeju, bet arī puslīdz pareizi atrast atbildes uz jautājumiem par eksponātiem un pat ievadīt tās sistēmā, kamēr gaidu ekipāžu.

Tālāk seko pagarāks pārbrauciens uz dīvaino Raganas (?) baznīcu, kas sadzīvo ar pagānisko (laikam jau) labirintu savā dārzā un tālāk uz Austriņu kalnu. Šī pārbrauciena laikā izpildām virtuālos papilduzdevumus par Pūku un CSN. Jautājumos par Pūku mums ir labs konsultants – mans onkulis Marts, kurš spēj uz visiem jautājumiem atbildēt, tikai nedaudziem vaicājot variantus. Ar CSN mēs tiekam galā paši, jo mums līdzi ir grāmatiņa. Uzzinu jaunu terminu – posmainais autobuss, kā arī par vietām kur riteņbraucējiem nav priekšroka.

Pārbrauciena laikā mums arī noveļas akmeņi no sirdīm, jo klaboņai spēcīgi progresējot mēs atkal par to sākam runāt un domāt, pat apstājamies un sākam kratīt mašīnu, to darot konstatējam, ka grab atskrūvējies aizmugures amortizators. Tā nav mirstama vaina, bet kaut kur vajadzēs pievilkt.

Šinī ceļa posmā tiek pārstrādāts arī mūsu stratēģiskais plāns. Līva uzstāj, ka mums ir jāatrod laiks apmeklēt muzeju Rīgā, jo ja mēs turpināsim iziet uz izpildīto uzdevumu minimumu, kas ļauj atklāt polus, tad vienā brīdī mums var aptrūkties ko darīt, un tad muzeji jau varētu būt ciet, īpaši tie, kas strādā līdz 14:00. Sākumā ideja tiek noraidīta, bet beigās viņai tomēr izdodas mūs pierunāt. Nedaudz aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, jāpiebilst, ka viņai bija taisnība. Tā kā mēs tagad spiežam uz muzejiem, lepni un neapstājoties aizbraucam garām Lēdurgas leģendas startam. Dendroparku gan apmeklējam, nobrīnamies, kas un kāpēc uz tik dārgu (lats no cilvēka) un attiecīgajai vecuma grupai, gaužām neinteresantu vietu ir atvedis divus autobusus ar skolēniem. Paši gan ejam iekšā visi 4, jo laiks mums šobrīd ir svarīgāks par dažu latu ekonomēšanu. Cerams, ka dendroparka karti nebija zīmējis neviens no organizatoriem, tomēr, ja tā ir, tad lai viņš labāk kartes vairāk nezīmē. Bet neskatoties uz kartes neprecizitātēm, visus lakstus tomēr rokā sadzinām.

Tālāk braucam pa taisno uz Saulkrastiem un mums ir Plāns. Plāns ir tāds, ka es un Līva paliksim Saulkrastu muzejos, bet Gatis ar Kolli brauks meklēt servisu, kur pieskrūvēt izļurkāto amortizatoru. Atrodam Reiņa Kaudzītes muzeju, arī atbildes, no kurām daļa beigās izrādās nepareizas, kaut gan nekas netika norakstīts no citiem, bet atrasts ar pašu personīgajām acīm. Ejot ārā satiekam Enkura Pastniekus, un uzliekam aci brīvajām vietām viņu džipā, tiek ievadītas sarunas par taksometra pakalpojumu sniegšanu, bet tā kā viņiem pagaidām jābrauc uz citu pusi, ceļu uz 2km attālo Saulkrastu velo muzeju sākam mērot ar kājām, pa ceļam veikalā paķerot akcijas saldējumu. Esam tikuši aptuveni līdz pusei, kad garām brauc Enkura pastnieks un tomēr nebrauc garām, tā mēs Velomuzejā nokļūstam vienā acu mirklī un puslīdz kopīgi ar Enkuriem meklējam atbildes uz jautājumiem. Jāpiemin, ka Enkuru mašīnā komforta līmenis ir vismaz 300 reižu augstāks, nekā mūsējā, jo tur ir vēss un nav putekļu, turpretīm mūsu mašīnā ir karsts, visi nepārtraukti smēķē un brīžiem braucot pa granti putekļu mākonis salonā ir tik biezs, ka es neredzu 40cm attālumā esošo datora monitoru. Mūsu Plāns pamainās vēl nedaudz, jo mūsu ekipāža mums ziņo, ka serviss būs jāmeklē Rīgā, un tāpēc viņi pie reizes apmeklēs arī datoru muzeju. OK – Saulkrastos mums ir ko darīt vēl – varam meklēt Bubuļus un Pēkas, kas pēc skata ir laikietilpīgs uzdevums, tāpēc sakam ekipāžas otrai pusei, lai dod ziņu par savu progresu, ja mēs nebūsim vēl beiguši meklēt bubuļus, lai brauc šaut un lekt Ādažu poligona papilduzdevumos. Nekaunīgi turpinām ceļu ar Enkuriem uz Bubuļu un Pēku uzdevumu, kurš izrādās ļoti laikietilpīgs un brīžiem kaitinošs, bet tomēr izdodas to pieveikt, tā vismaz man likās. Objektus saskaitījām nepareizi, jo kā izrādās, vajadzēja nevis skaitīt cik to ir, bet cik reižu tiem ir iets garām vai cauri. Bet nu labi, gala kontrolpunktu atrast izdevās, un kamēr gaidījām mūsu mašīnu atpakaļ no šaušanas, bija laiks ievadīt visu Saulkrastos paveikto arī sistēmā.

Viņiem ierodoties, nabaga Šulcs izskatās kā dabūjis kārtīgu radiācijas devu vai vismaz sasirdzis ar kādu šausmīgu slimību. Izrādās, ka šautuvē esot bijuši nedaudz pavairāk odi nekā parasti, un tie visi viņam koduši. Lekšanā neesot labi veicies, bet tā kā diemžēl nebiju klāt pie šo uzdevumu izpildes, sīkāk komentēt tos nevaru. Ir labi padarīta darba sajūta jo dotajā laika posmā, kas bija aptuveni divas stundas, esam paveikuši daudz vairāk, nekā tas būtu bijis iespējams nesadaloties. Arī amortizators ir pievilkts, bet turpina grabēt, jo laikam jau pievilkt bija par vēlu. Bet mēs par to vairāk neuztraucamies.

Laiks gan mums nav daudz – līdz 18iem palikušas aptuveni 3 stundas, kurās jāpaspēj apmeklēt 4 muzeji, no kuriem viens, Mini Zoo,  ir galīgi citā reģionā. Tā kā Lauču muzeja tuvumā ir viena no leģendām, atkal izmantojam sadalīšanās metodi, mēs ar Līvu ejam uz muzeju, kurā par laimi neviens no tā pieskatītājiem nav, jo man maks ir aizmirsies mašīnā. Mierīgi sameklējam atbildes un steberējam atpakaļ uz leģendas starta pusi, pie mums piestāj ekipāža (laikam “Bagi”), kas mūs piedāvā aizvest, bet mums jau brauc pakaļ, paldies, šoreiz nevajag. Diemžēl ziņas nav labas – leģenda jābrauc vēlreiz, jo pirms devāmies uz muzeju, Līvai izdevies pārskatīties un nosaukt džekiem nepareizo leģendas bilžu lapu. Vietā, kur viņi to sapratuši un griezušies apkārt, vietējais velosipēdists izteicis novēlējumu: “Nu, ko ta spolē? Pisās prom!”. Bet kā gan mēs varam to darīt, ja jābrauc vēlreiz? 🙂

Pēc leģendas apmeklējam Andrusu senlietu muzeju un kā jau ierasts atkal sadalamies, jo tepat blakus ir arī Šinšilu audzētava. Senlietu muzeja turētājs tiek iesaukts par sīkstuli, jo neskatoties uz to, ka nevienam eksponātam nekas klāt nav rakstīts, viņš nedod ne mazākos mājienus, par to, kura atbilde būs pareizāka. Tas beidzas ar to, ka objekts, kura atbilžu varianti ir, ka tas tiek izmantots pūšanai (kā taure) vai urinēšanai, tiek iemēģināts pūšanā. Beigās izrādījās, ka caur to tiešām čurājuši, labi, ka pirms dažiem simtiem gadu, savādāk būtu muti jāmazgā.

Audioleģenda un Lēdurgas leģenda, kas atrodas šajā rajonā, tiek atceltas uz nenoteiktu laiku, visticamāk pavisam, jo mums jāpaspēj uz Mini Zoo. Pa ceļam atklājam pirmo polu – Ziemeļpolu un pa taisnāko ceļu, cauri Siguldai, kur nākas gaidīt neticami garas 3 minūtes pie pārbrauktuves, garām finiša vietai, traucamies uz Mālpili. Šajā ceļa posmā gandrīz notiek nepatīkams negadījums, kur aiz līkuma mums pretīm ceļa vidū nevis brauc, bet stāv mašīna ar M burtu logā, Šulcam izdodas to meistarīgi apbraukt pa, dēļ garās zāles, nesaprotama slīpuma ceļa nomali, mašīnai pie stūres sēdošā sieviete paspēj tikai aizlikt rokas priekšā acīm. Bail iedomāties, ko tieši tajā brīdī bauroja viņas instruktors.

Mini Zoo nonākam aptuveni pusstundu pirms tā slēgšanas. Atzīmējams, kā manuprāt interesantākais novadpētniecības objekts (no tiem, kur izdevās personīgi pabūt), labprāt būtu tur uzkavējušies, bet laiks negaida. Tur satikām arī Sivēnu, kurš kopš grāmatas sarakstīšanas laika ir attiecīgi novecojis, un šobrīd vislabāk dara neko.

Pēc zoo apmeklēšanas mums tur pat netālu ir jāatklāj Austrumpols. To arī izdaram; uz austrumpola tiltiņa būtu piezemējušies pēc leciena, ja vien es nebūtu sācis bļaut: “paga paga, tas tiltiņš varbūt tur nemaz nav!” 🙂

Nonākuši pie Rietumpola ielejam pēdējo degvielas rezervi no kannas un saplānojam ko vēl var izdarīt, jo laika vairs nav daudz, pulkstenis rāda 18:25, jāfinišē tieši 22:00. Tas, ka jābrauc atpakaļ uz Lilasti, jo tur ir pēdējais – Rietumpols, ir skaidrs, bet cik daudz no palikušajām 3 leģendām un dažiem orientēšanās punktiem paspēsim izdarīt, īsti skaidrs nav.

Nonākuši Garkalnē sajūtam nogurumu, jo Garkalnes baznīcu mums izdodas atrast tikai pēc kāda laiciņa un ar Garkalnes leģendu iet grūti. Grūtību iemesls nav skaidrs vēl aizvien, bet tobrīd likās, ka leģendā ir kļūda. Čakarēties Garkalnē mēs beidzam 19:50. Gatvās šausmas.

20:20 sasniedzam Rietumpolu, esam izdzēruši atlikušos enerģijas dzērienus, un tas tiek autorizēts mērkaķa ātrumā, jo ir cerība paspēt izbraukt vismaz vienu no divām atlikušajām leģendām, pirms tam apmeklējam pēdējo neaiztikto videoorientēšanās punktu R3 Sējā, jo vismaz 100 punktus tā taču var nopelnīt, beigās gan tas izrādījās lieki. Labā ziņa ir tā, ka mums pietiek laiks lai izbrauktu vēl kādu leģendu, nu vismaz vienu. Tā kā vistuvāk ir audio leģenda, to arī brauksim, pa ceļam uz tās startu atrodam jau divus KPi un un atzīmējam tos kartē, kā arī nolūkojam zaļās plāksnītes jau iepriekš izkalkulētajā finišā, lai pēc tam nav uz turieni jābrauc. Audioleģenda tiek izbraukta bez kļūdām un lai būtu pavisam droši, vēlreiz pārbaudu jau iepriekš sarēķinātos kopējos attālumus un tikai tad ievadām atbildes. Tāpēc vēlāk finišā tiesneši apjautājas, vai esam labi lidojuši, jo atbildes tiek saglabātas kādas 20 minūtes pirms ierašanās finišā. Neko vairāk darīt laika mums nav, paliek neizbraukta Lēdurgas leģenda un neapmeklēts nelaimīgais R3 pāra otrais punkts, tāpēc mums beigās arī neieskaita šī pāra pirmo punktu (apmeklēto), dēļ, es teiktu, WAP sistēmas nelielām nepilnībām. Uz finišu gan mēs varam doties nesteidzoties, ievērojot 40 km/h ierobežojumu no Turaidas kalna uz leju 🙂

Finišā esam 15 minūtes pirms sava laika. Tā bieži negadās. Aprunājoties ar citiem dalībniekiem, atklājas, ka kļūdu mums bijis padaudz, Bubuļi un Pēki nepareizi saskaitīti, Garkalnes leģendu citi ir nobraukuši bez pārpratumiem, patērētais laiks vienu leģendu braucot divreiz, utt. Bet lai vai kā, esam apmierināti, jo pasākums mums ļoti patika, leģendas mēs izbaudījām, neskatoties uz to, ka nācās tās braukt uzmanīgi (pārāk uzmanīgi), lai nepaskrietu garām bildēm, esam pārsteigti paši par sevi, jo ir pabūts VISOS muzejos, parasti iespēju robežās izvairamies tos apmeklēt. Ir gandarījums par paveikto un prieks, ka mašīna tomēr izturēja slodzi.

Tā kā mums nav kur steigties, kad pārējā ekipāža ir iztukšojusi alkohola pudeli (es tieku deleģēts stūrēt līdz Rīgai), dodamies ierīt pa kādam Hesburgerim un tad jau arī individuālie rezultāti tiek publicēti. Apskatoties tos, mums nav ne jausmas, vai 16671 punkts ir daudz vai maz (nav jau nekādi lati), bet esam sašutumā, ka mums ir 0 punktu par R3 videoorientēšanos, nekavējoties dalamies savā sašutumā ar organizatoriem, jo reglamentā tak rakstīts, ka apmeklējot pirmo punktu no orientēšanās pāra ekipāža iegūst 100 punktus. Kā izrādās, lai tas notiktu, otrā punkta atbildes vietā ir jāieraksta “dajebkas”. Nu labi, organizatoriem vienmēr taisnība. 🙂 Tieši dēļ šādas lietu kārtības gāju pateikties organizatoriem par pasākumu, pirms rezultātu publicēšanas, jo pēc tam jau laiks protestiem, kājas sišanai pret zemi, papīru vicināšanai un: “Vai vispār paši savu reglamentu esat kādreiz lasījuši!?!” 😀

Itkā salstam un darīt vairs nav ko, bet tā kā Līva bija pamanījusies uztvert Tjigras viltīgo smīnu, nolemjam pagaidīt, kas tad būs. Un kā izrādās, mums tas atkal (vienu gadu izlaižot) ir izdevies. 1. vieta Elites klasē!

Vēlreiz atkārtošu – neskatoties uz to, ka pasākums bija pa labi zināmo Rīgas rajonu, mēs tā pat nonācām neskaitāmās līdz šim nezinātās vietās un izbaudījām katru minūti. PALDIES!

Treks, Šulca bildes.